Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu: Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu. Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!
Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.
Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.
Ko tu darīsi?
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis… Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt …
Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava “Laika banka”… Mēs tikai to neredzam…
Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts… Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi. Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma…
Ko tu katru dienu dari ar savām 86400 sekundēm? Vai tās nav vērtīgākas par tiem 86400 latiem?
