Pēdējā laikā palielinājies tiesībsargājošo institūciju pieprasījums pēc fizisko personu mobilo sarunu izdrukām un noklausīšanās. TVNET apzināja vairākus cilvēkus, kuru sarunas tikušas noklausītas. Kāds ir viņu stāsts? Ko par privātpersonu telefonsarunu noklausīšanos saka drošības dienestu pārstāvji un galu galā, ko tad īsti tehniski var izdarīt drošības dienesti, ja labi grib?
Tomēr sarunu noklausīšanos veic ne tikai valsts specdienesti - pastāv ļoti reāla iespēja, ka sarunas noklausās arī bankas un uzņēmumi. Kā TVNET pastāstīja kādas bankas darbiniece Inga, kuras bijušais vīrs strādā tiesībsargājošajā iestādē, savs drošības dienests esot katrai bankai vai lielai kompānijai. Zinot pazīmes, kas liecina par sarunu noklausīšanos, sieviete piefiksējusi, ka viņas telefona sarunām tiek sekots līdzi jau aptuveni gadu. Viņa to nodemonstrē, zvanot uz savas māsas numuru. Kā pārliecinājāmies, tad patiešām pirms savienojuma dzirdams neliels troksnis, kas arī liecinot par to, kas sarunai kāds seko līdzi. Esot iespējams uzlauzt arī GSM tīklu un veikt sarunu noklausīšanos, taču lai to izdarītu, nepieciešamas iekārtas, kuru izmaksas mērāmas vairākos desmitos tūkstošu latu. Ar to ražošanu pasaulē nodarbojas tikai pāris firmas un to iegāde esot atļauta tikai valsts institūcijām.
Ja jau tā tad drīz nevarēs normāli runāt pa telefonu lai kāda iestāde neklausītos. Kādas tad ir vienkāršā cilvēka alternatīvas? Sadzīvot ar to tāpat kā ar ziemas sniegu? Būs jāizpēta telefonsarunu kodēšanas iespējas 🙂
