Vakardien man sanāca daudz vielas pārdomām. Sākot no dienas gaitām, beidzot ar mājupceļu kopā Egonu Reiteru Radio SWH ēterā. Atzīšos esmu Egona cienītājs. Viņs no radio dj ir pārvērties par labāko draugu, kas ziņo par nebūšanām uz ceļiem kā arī padalās ar interesantiem domu graudiem. Vakar viņs runāja par Dženisu Džoplinu kuri vienmēr būs 27. It kā tekstam nav ne vainas. Tomēr… Tas kaut kā aizķēra. Vēlāk sanāca satikties ar bijušajiem klasesbiedriem. Satiekoties ar tiem, es sapratu, cik daudz laika ir pagājis kopš vidusskolas laikiem kad kopā sēdējām vienā solā, kopā bastojām stundas. Mēs visi esam mainījušies. Pieauguši. Kopš nesatiekamies ikdienā ir pagājuši jau vairāk kā seši gadi. Bet cik ātri tie pagāja. Un cik ātri paies nākamie? Sāku domāt par dzīves jēgu. Kāda tad tā ir ? Tāda kā domāja mūsu senči? Ka vīrietim ir jāuzceļ māaja, jāiestāda koks, jānosit čuska un jāpiedzemdē dēls. Stulbi, bet pēdējais nu nekādi nav iespējams. Ja nu vienīgi kino. Varbūt man vēl par agru domāt par to, kas būs pēc manis? Šis blogs ? Diez vai. Kā zināms ir dažādas regulāras izmaksas un tā tālāk. Pagaidām atbildi nezinu. Varbūt ar laiku?
[youtube https://www.youtube.com/watch?v=0kNEo8OxrT8&hl=en_US&fs=1&]
