Vakardien remontējot emashines datoru klausījos Ainara Mielava koncertu Nacionālajā teātrī. Dziesmas foršas! Pavilka uz nostaļģiju. Skūvējot domas pat nemanot novērsās no darba un pievērsās kādam cilvēkam. Varētu teikt īpašam cilvēkam. Cilvēkam, kuru nevaru satikt tik bieži, cik vēlētos. Nevis tapēc, ka nebūtu abpusējas vēlmes. Bet tapēc, ka attālums ir pārāk liels. It kā jau saka, ka neesot nozīmes kilometros. Iespējams. Taču klausoties šo dziesmu, uznāca tāda nostaļģija pēc viņas kā nekad. Neesmu to gan viņai vēl teicis. Varbūt vēlāk. Lai saprastu, kas šajā dziesmā ir domāts, ir jābūt piedzīvojušam to pašu, vai vismaz jājūtas līdzīgi.
PS. Pleijeris nestrādā uz internet exporer. Vajadzības gadījumā lūdzu izmantojiet citu pārlūku
