Šī rīta noskaņojumu varētu raksturot šādi…
Šeit uz šis bieži vien tik apsurdās planētas līdzīgi ceļojošajām ciltīm domas manējās. Tiklīdz skaļāk kāda skanēs tā momentā tiks iemūžināta uz papīra vai kompī. Nervus bendēt kādam, vai slāpi remdēt kādam, kas ir piedzīvojis to pašu, vai jūtās līdzīgi. Nēsā līdzi tašu atmiņu, kas spīdzina. Džinkst kā sīcene kad džinsus vicina.Ai nu ko tur. Ir dzirdēts, ka tieši eiropieši, kas notur sevī bēdas līdz pēdējam lai arī kā tās grauž, prieku neizrāda, ka tik kādam nenoskauž, slimo ar kaitēm kā vēzis un vēl dažām. Bet āles jau nelīdz tādām neražām. Stress vai ārprātīgs besis, pa vidam prieki, gatavība mest ārā ik katru nieku. Tie kam sūdīgāk pielec, šis ir tikai ievads, kas sevī ietver teisim tā pietiekami vielas lai es tagad neslimotu vismaz pāris ziemas.
Mani izsit no sliedēm negulēta naktis baigas, dienas bez paikas, brīži bez gaisa. Taisni baisi. Un tas kā iemesls manam raksturam lecīgam, ērcīgam, savdabīgi spēcīgi rēcīgam, kas ne to vien vēl var izmest tā uz šo brīdi gatavs izmest tādu frāzi kā… Tad nu beidzot ir pabeigts. Tad nu beidzot ir pateikts….
