Dienesta romāns

Pamanītju TVNETā rakstu par dienesta romāniem. Varbūt solīdāk to būtu saukt par romantiskām attiecībām starp kolēģiem. Beigās sanāca, ka lielākā problēma rakstā bija nevis faktā, ka viņi ir kolēģi, bet gan tajā, ka viņiem katram jau bija sava ģimene. Bet ne jau par to rakstu ir šis stāsts. Stāsts ir par romantiskām attiecībām starp kolēģiem. Tajā visā ir sava odziņa. Odziņa ir pat baigi foršā. Tur ir savs adrenalīns slēpt to visu. Pats savā laikā esmu tam visam gājis cauri. Bija interesanti. Interesantas situācijas, kas toreiz likās katastrofālas, bet tagad šķiet pat ļoti smieklīgas. Nezinu, vai pareizākais ir tādas attiecīas veidot, jo tas zināmā mērā traucē pēc tam strādāt, ja ir jāslēpjas bet pretējā. Tāpat ir secināts, ka nav labi ar sievu ( draudzeni ) strādāt vienā darbavietā, pat tad, ja par jūsu statusu zina visi apkārtējie. Lai arī cik tas otrs cilvēks nebūtu mīļš un jauks, tas laikam tomēr ir par daudz. Piecelies no rīta – viņa. Atnāc uz darbu – viņa. Atnāc no darba – viņa. Ej gulēt – atkal viņa. Protams, cik cilvēku tik viedokļu, bet šķiet, ka tas nav veselīgi. Kaut arī zinu pretējus piemērus. Cilvēki jau vairākus gadu desmitus kopā no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam un viss ir baigi ok. Redzēsim, kādu joku ar mani tā saucamais liktens manā turpmākajā dzīvē izspēlēs par šo spriedelējumu