Cik mēs vien par otru zinām? Maz, pavisam maz, It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas, Un tomēr – cik maz mēs zinām. Tiekamies kaut kur krustcelēs, Katrs savu kamolu tinam. Bet gudri, cik gudri mēs. Katrs savu olekti liekam Otra dzīvei kā drēbei klāt. Un tad drausmīgi tiekam, Ka nav viss tā, bet ir citādāk, Uz izliekamies, ka pazīstam, zinām ... Bet zinām tik maz, tik maz – It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas ...
Šie vārdi man lika aizdomāties. Tos savā laikā, jau sen, sen atpakaļ, sarakstīja Māris Čaklais. Mani secinājumi ir tādi, ka tāda laikam ir cilvēka būtība. Nosodīt un vērtēt citus. Prātot ko tas otrs dara nepareizi. Mēdz jau teikt, ka baumo tie, kam pašiem savas dzīves nemaz nav. Mans ieteikums vērot pašiem sevi un nebaumot tik daudz…. Tas tāpat nekur nenovedīs http://player.soundcloud.com/player.swf?url=http%3A%2F%2Fapi.soundcloud.com%2Ftracks%2F17503741%3Fsecret_token%3Ds-YwHGJ&show_comments=true&auto_play=false&color=666633
