Visi mēs saprotam, kas ir fotogrāfija. Zinām šī vārda nozīmi. Izmantojam šo vārdu ikdienā. Fotografējam. Saskaņā ar definīciju
Fotogrāfija (grieķu: (phos) - gaisma, (grafe) - rakstīšana) ir attēlu iegūšanas tehnoloģisks process, apkopojot un fokusējot atstarotos elektromagnētiskos starus uz gaismjūtīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Tātad attēli tiek iegūti gan ķīmiskā, gan elektroniskā veidā. Šādā veidā iegūtus attēlus sauc par fotogrāfiju vai arī saīsinātā formā vienkārši sauc par foto.
Paša procesa tehnisko aprakstu, izmantojamās mērvienības un paņemienus sīkām varat izpētīt šeit. Pie tā es īpaši neiedziļināšos, jo tas šajā gadījumā nav būtiskākais. Būtiskākais ir fotorāfijas cilvēcikskais faktors. Kas ir tās bildes kas mūs,cilvēkus, aizrauj? Kas ir tās bildes, kuras mums šķiet daudz interesantākas par pārējām? Kas ir tā saucamie, profesionālie fotogrāfi, kuri ar savām bildēm pelna ļoti lielas naudas summas? Vai tie ir cilvēki, kas vienkārši apguvuši mehānisku fotografēšanas manieri? Vai arī tie ir cilvēki, kas savu pasaules skatījumu uz dzīvi ir padarījuši tik interesantu un savādāku, ka cilvēkiem tas šķiet kā patiess brīnums? Ir jau protams arī pamatvērtības, kuras ir grūti sačakarēt. Citēšu nu jau gandrīz klasiķi – Skaistākās ir saulrieta krāsas. Kā nelielu pierādījumu varu piedāvāt savu, pirms vairākiem pavasariem veikto saulrietu fotosesiju, kurā piedalijās arī Jaaniiic. Tie bija toreiz mani pirmie soļi pretī saulrietiem, un neteikšu arī, ka tie sliktākie. Tās ir lietas, kuras ir skaistas pašas par sevi. Atceros, reiz bija veikts eksperiments. Kāda sieviete bija ievietojusi mājās fotografētu fotogrāfiju, kā pielikumu iepazīšanās sludinājumam. Atsaucība bija pavisam maza, kaut arī sieviete pat ļoti simpātiska. Tad tika izveidots profesionāls foto, kuru pievienoja tam pašam sludinājuma tekstam un atsaucība bija nenormāla. Principā jau ir arī cilvēki,kuriem nepatīk, ka viņus fotografē. Pats esmu ar tādiem saskāries. Vai tie būtu kompleksi? Vai arī nezināmas psiholoģiskas un iedzimtas bailes. Atcerieties, ka daudz agrāk cilvēki uzskatīja, ka fotogrāfs ar savu fotografēšanu nozog daļu no cilvēka dvēseles? Var jau būt, ka tur ir daļa taisnības. Paši varam redzēt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ir uzmanības centrā – tā saucamās slavenības. Katrā ziņā, tagad jau fotografēšana ir kļuvusi par mazāk elitāru pasākumu. Gandrīz katram ir nopirkts savs digitālais “ziepis”, ar kuru tiek iemūžināti dzīves svarīgākie momenti. Gandrīz katram ir telefonā iebūvēts fotoaparāts. Vai tas nozīmē, ka fotogrāfu ēra ir beigusies? Domāju, ka nē. Taču aplūkojot vairākas izstādes rodas iespaids, ka labu fotogrāfu ir patiešām palicis mazāk. Taču tie, kas ir, tie ir labi. Bet ir jau arī izlēcēji, kas darbojas tam, lai celtu sev atpaīstamību. Viens no tiem, manurprāt, ir Aleksandrs Sokolovs, kurš ir aizsācis pavisam jaunu virzienu Latvijas mazajā pīļu dīķi – digitālā fotogrāfiju pārstrāde, kur no bildes oriģināla paliek pavisam maz. Sievietes kļūst skaitākas. Gandrīz kā multfilmu tēli.
Jau iepriekš atvainojos Lindai, ka nospēru šo bildi, bet citu atmiņā palikušu uzskates materiālu man nebija.
