IBM PS/1 (Type 2121)

IBM Kolekcija var lepoties ar velviena Dino pievienošanos kolekcijai – IBM PS/1 (Type 2121)
Šis vectētiņš uz mūsu kolekciju atbrauca no Vidzemes. Jāpateicas cilvēkam kurš šos gadus to bija saglabājis, nevis nodevis metālos.
Tehniskais stāvoklis – samērā Ok, īsti nekādus defektus nenovēroju tīrot, bet nedaudz sīkāk tālāk.
Vizuālais stāvoklis – ņemot vērā šī IBM PS/1 modeļa vecumu, ir pat ļoti Ok. Lielākā bēda – ir nedaudz rūsa, bet labā ziņa – tā ir tikai nedaudz. Visādi citādi – arī vizuālais stāvoklis labs/atbilstošs datora vecumam (nieka 30 gadi).

Vispār šāda aparāta uzrašānās 2020 gadā LV, mani patīkamā ziņā izbrīnija, jo LV vispār nekad nav bijusi PS datoru vieta. Pie mums te līdz ar Atmodu sāka uzrasties PC (Personal Computer), kurus šodien pazīstam kā jebkuru no ikdienas datoru ar x86 procesoru. Taču PS (Personal System) datori, savā īsajā pastāvēšanas posmā, nekad īsti LV tā arī neparādijās, ja kāds uzradās, tad ar tā laika cilvēku zināšanām par IT tehniku, attieksme bija – “Kas tas vel tāds, vai tas ir dators?…“. Katrā ziņā tajā haosā kas 90’ajos bija LV, PS sistēmām vieta neatradās, jo laikam tas bija vairāk izplatīts ASV, bet ar ne uz ilgu. Toties ja kādam bija PC, tad tas cilvēks bija ciema karalis.

Arī man 90’o gadu vidū bija viens PS/2 (Model 60) kāds par laimi arī jau ir IBM Kolekcijas ģimenē. Tie bija laiki, kad grūti/dārgi vispār bija tikt pie datora, taču šis aparāts krasi atšķīrās no parastā datora, tapēc tiešām bija dīvaini un mums kā puikām, likās vesela ķēpa tikt pie spēlēm, detalizētāk jau tās problēmas neatceros.

Nelejot naftalīnu, atgriežos pie jaunā IBM Kolekcijas guvuma – nākamajā dienā šis Dino sāka saņemt pucēšanu, gāja gan grūtāk nekā sākumā biju domājis, jo aparāts labu laiku bija skumis kaut kur gan mitrumā, gan pec tam sausākā vietā, rezultātā kultūrslaņis pietiekamā daudzumā.

Kā jau redzams bildēs, aparāts iekšpusē bija tikai saputējis, nekāds niknais korozijas grauzējs tajā vel nebija iemeties. Tā nu lēnām pucējot un draudzējoties ar dažādiem tīrīšanas līdzekļiem, dažu dienu laikā jau parādijās pavisam cits skats uz aparātu.
Lielākais izaicinājums visā tīrīšanas procesā laikam bija – diskešu iekārta, kuras izjaukšana līdz ātomiem nelikās tā labākā doma, pie tik vecām detaļām un kontrukcijas. Tapēc atļāvos nohaltūrēt un tīrīt to pa visādiem stūriem lai tomēr tā tiktu iztīrīta, bet tai pat laikā nebūtu vajadzības jaukt ārā. Dažas bildes ieskatam.

Gala rezultāts tīrīšanai ir tīri apmierinoš, disketes nolasa bez jebkādem iebildumiem, galviņas pat nebija savam vecumam nebija īsti netīras, pat vati diži nesasmērēja. Taču rūsas pleķus ne no visurienes izdevās novākt, īpaši no augšējā vāka un “šūplādes“, bet tas ir salīdzinoš sīkums.

Tā palēnām IBM PS/1 no izjaukta stāvokļa sāka iegūt atpakaļ savu orģinālo formu.

Vajadzīga protams bija arī tīra mātes plate, uz kuras dzīvo Intel 386 SX procesors, ar 16 Mhz frekvenci. Padomājot par 1990’o gadu – drošvien diezgan kosmisks ātrums. Vel uz plates atrodas – 2MB operatīvās atmiņas, kuru var papildināt no priekšējā slota, ar vel 4MB (tā vismaz internets saka, mums nebija iespēja izmēģināt paplašināšanu), jo maksimālais operatīvas atmiņas apjoms šim aparātam esot 6MB. Vel uz plates var atrast aralēlo portu, printerim, seriālā porta ligzdu kur pieslēgt adapteri (adapteris bildēs zemāk), kā arī video adapteri. Un pašsaportami – uz plates dzīvo arī cietā diska un diskešuiekārtas kontroleri.

Attiecībā uz video, šīs Dino atgādina leģendāro Amstrad PC1512, kam bija sistēmbloka barošana iebūvēta monitorā. IBM PS/1 ir tieši tāds pats princips – no elektrības rozetes iet barošanas vads uz monitoru, no monitora iet barošanas vads uz IBM PS/1 sistēmbloku (pec baumām 27V), no kura savukārt vel nāk otrs vads uz monitoru ar videosignālu.
Princips šāds (vienīgi nav elektrības vads iesprausts).

Tad nu turpinu pucēt šo IBM PS/1 un sāku ar pašu korpusu un mātesplati. Atzīšos, ka arī korpusu nemaz tik viegli negāja tīrīt, jo tas korozijas zobs jau bija nedaudz iegrauzies un ne visu izdevās notŗiīt līdz kam spīdīgam, bet par laimi tikai korpsu, ne mātesplati. Vairāk bildēs.

Ar programmatūru šis Dīno atkal izceļās (kā viena daļa mūsu IBM Kolekcijas eksponātu ģimenes), jo tam ir uzinstalēta orģinālā programmatūra (IBM DOS, MS Works) Vācu valodā. Man vajadzēja kādas 20 minūtes lai saprastu, ka lamāšanās notiek par neaizsniedzamu command.com failu un lamājas par CMOS baterijas “nāvi“.

Nu, ko, pec dažām dienām cītīgas pucēšanas, viss it kā atkal saskrūvēts atpakaļ, kā arī tītītās plates noteikti ir nožuvušas, var ķerties pie mēģinājuma startēt sistēmu.
Te nu sākās brīnumi, kuri gan nepārsteidza, jo BIOS’a baterija bija nomirusi dabīgā nāvē, kas savukārt izraisija RTC (real time clock) resetošanos, par ko dabuju divus kļūdas paziņojumus (161 un 163). Tas viss būtu sīkums mūsdienu datoriem, taču – šim datoram nevar “ieiet BIOS’ā” jo gluži vienkārši nav tāda setup’a programmas datoram startējoties. Lai ko varētu mainīt sistēmas parametros – vajag vispirms iestartēties kādā no DOS sistēmām, no kurām startēt speciālas programmas BIOS konfigurācijai. Šajā momentā man pavērās pasākums jau pavisam citā dimensijā, jo – a) kur dabūt tās utilitas (labi, šīs paveicās atras samērā ātri) b) kā tās dabūt uz Dino IBM PS/1, jo tas neatpazīst diskešu iekārtu, pa cik parametri ir nobrukuši…. bet man nav pieejams neviens IDE <-> USB adapteris lai ko iekopētu no sava datora. Te nu prieks kur Tu rodies, man vismaz bija vecs Pentium 100 Mhz sistēmbloks, bet kā tad dabūt tajā? Bija pa rokai IDE DVD ROM’s – ierakstiju matricā pāris MB apjomā CD matricu un liku P1 no tās matricas kopēt uz Dino cietņa BIOS’a konfigurācijas utilitas. Ieskatam….

Šis birokrātiskais kopēšanas veids pat nostrādāja un utilitas veiksmīgi iekopējās. Nu ko, atliek likt cieto disku atkal atpakaļ un mēģināt salikt Dino IBM PS/1 BIOS’a paramtrus (baterija jau protams ir nomainīta uz normālu). Tas arī izdevās. Beigās viss strādā Ok, vienīgi viss Vāciski, bet ar laiku domājam to pārinstalēt.