Šodien ļoti maz tiek runāts par nevainīgumu un iedzimtību.
Lielā Tēvijas Kara laikā bija šāda epizode: vācu ārsts, kurš izmeklēja 16-20 gadīgas meitenes, kuras bija aizvestas no PSRS uz Vāciju, atklāja, ka 90% no viņām bija nevainīgas. Viņš vērsās pie Hitlera ar ierosinājumu nekavējoties uzsākt miera pārrunas, cenšoties viņu pārliecināt, ka tautu, kurai ir tik augsta tikumība, nav iespējams uzvarēt principā… Ko vēlāk arī pierādīja krievu tautas uzvara karā. Tikai uz tikumības bāzes var atjaunoties mūsu tauta (un arī latviešu tauta).
Vēl dziļā senatnē mūsu senčiem eksistēja tikumības noteikumiem par nevainīgumu un iedzimtību. Viņi zināja, ka izlaidīgai meitenei nemēdz būt labi pēcnācēji. Mūsdienās šo likumsakarību ir spējuši izskaidrot ģenētiķi, kuri 20.gadsimtā atklāja parādību, kas saucas „telegonija” („tele” – tālu, „gonia”, „genus”, „gen” – dzimt, dzemdēt, radīt, dzimta („род”), „gēns”. „Tele-gonija” – radīt, (dzemdināt, nodot gēnus, nodot savas dzimtas informāciju pēcnācējiem) no attāluma).
Parādības būtība slēpjas tajā, ka izšķirošā ietekme uz visiem sievietes pēcnācējiem ir pirmajam vīrietim viņas dzīvē. Tieši viņš nosaka visu sievietes pēcnācēju genofondu, neatkarīgi no tā, kad un no kā viņa dzemdēs savus bērnus.Meitenēm par to ir noteikti jāzina, lai izvairītos no nelabojamas kļūdas izdarīšanas. Viņš, kurš pārtraucis sievietes nevainīgumu, kļūst par sievietes visu nākamo bērnu ģenētisko tēvu.
Telegonijas atklāšana uzreiz tika noslēpta no sabiedrības acīm, tāpēc, ka tās zināšana aizvērtu ceļu dažāda veida „seksuālajām revolūcijām” un citām globālām vispārcilvēcisko attiecību kārtības izmaiņām, tādām kā pseidohumānisms, kosmopolītisms, jaunatnes izlaidināšana (развращение молодёжи), roka un citu pseidokultūru attīstība, narkomānija, nodzirdīšana, abortu attaisnošana, ateisms, piesegts un nepiesegts sātanisms.
Pēdējo simt gadu laikā ginekoloģiskajos kabinetos ir iznīcināts vairāk cilvēku dzīvību, nekā karos. Šodien abortēto zīdaiņu audus rekomendē izmantošanai medicīnā, parfimērijā un pat pārtikas rūpniecībā. Tiek iedvests, ka „seksa brīvība” – ir galvenais, kas nepieciešams mūsdienu cilvēkam. Krievijā 65% skolnieču līdz 16 gadu vecumam jau bija stājušās dzimumsakaros. Mēs izejam uz pirmo vietu bērnu prostitūcijas ziņā. Nav pareizi grēku un ļaunumu saprast kā kaut ko neizbēgamu. Cilvēks nav radīts grēkošanai, bet gan saprātīgai dzīvei, Dieva kārtībā. Un mūsu kā vecāku uzdevums ir tajā, lai ne tikai nodrošinātu bērniem fizisko dzīvi, bet arī lai atvērtu tiem ceļu pie Dieva. Eksistē vēsturiski pārbaudīta likumsakarība – tautas, kuras iegrimušas izvirtībā, ātri vien izirst no Zemes virsas.
* * *
Cilvēki, kuri stājas laulībā, vairākums no viņiem vēlas, lai viņiem būtu bērni. Taču ne visi zina, kā uz pēcnācēju veselību iedarbojas nevainīguma tīrība, un ka tieši no tās ir atkarīgs – kādi būs jūsu bērni… Mūsu priekšteči to zināja: viņi prata pamanīt, ka no izlaidīgas meitenes nemēdz būt labu pēcnācēju un stingri sodīja šādas meitenes – tādēļ tikumiski kritušu meiteni uzskatīja par sabojātu, kura nav laulības cienīga.
Lūk, kādēļ visas reliģijas vienā balsī runā par tikumības nepieciešamību. Lūk, kādēļ visās garīgi attīstītās tautās netikles ienīda, pēra pie kauna staba, nomētāja ar akmeņiem…
Mūsu laikā nevainīguma saistību ar pēcnācēju kvalitāti spējuši izskaidrot ģēnētiķi, kuri pagājušajā gadsimtā atklāja telegonijas parādību.
Bet sākās atklājums ar to, ka apmēram pirms 150 gadiem zirgaudzētāji, kuri veidoja jaunas zirgu šķirnes, lai palielinātu zirgu izturību, pamēģināja sakrustot zirgu un zebru. Mēģinājumi cieta neveiksmi: nenotika neviena pati apaugļošanās – ne ķēvēm no zebrām-tēviņiem, ne zebrām-mātītēm no ērzeļiem. Eksperimentus pārtrauca un par tiem mēģināja aizmirst, domājot, ka lieta pabeigta. Bet pēc dažiem gadiem ķēvēm, kuras bija piedalījušās eksperimentā, sāka dzimt svītraini kumeļi. No šķirnes ērzeļiem!… Apstulbinātā zinātnes pasaule nosauca šo parādību par telegoniju. Laikabiedru – Čārlza Darvina, profesora Flinta, Fēliksa Ladanteka un citu zinātnieku – eksperimenti apstiprināja šo fenomenu. F.Ladanteks uzrakstīja grāmatu „Indivīds, evolūcija, iedzimtība un neodarvinisti” (M. 1889 g.), kuras nodaļā „Teleogonija, jeb Pirmā tēviņa ietekme” aprakstīja veiktos eksperimentus. Arī praktiķi-suņu audzētāji kopš seniem laikiem zina: ja šķirnes kuce kaut reizi ielaidīsies dzimumsakarā ar bezšķirnes kranci, un, pat ja no tā kucēnu nebūs, tad nākotnē jebkurā gadījumā no tās gaidīt šķirnes pēcnācējus nebūs jēgas.
Baložu audzētāji arī to labi zina. Ja nešķirnes balodis ir „pamīdījis” šķirnes balodieni, tad to uzreiz nogalina, jo pat ar „viselitārāko” balodi tai nākotnē būs tikai jauktas šķirnes bērni; te spalviņas astē nepareizās, te knābja krāsa, te vēl kaut kas cits.
Vai mūsdienu meitenēm, kuras pieņem lēmumu sākt intīmo dzīvi pirms laulībām, tas būtu jāzina? Bez šaubām. Tomēr, neviens par to nezina.
Un mūsdienās ir izveidojusies paradoksāla situācija: par šo parādību, kurai ir tieša saistība ar pilnvērtīgu pēcnācēju radīšanu, zina pārsvarā tikai dzīvnieku audzētāji. Pretējā gadījumā Krievijā nebūtu labāko dzīvnieku šķirņu – ne šķirnes auļotāju, ne piena govju, ne lielisku sabuļu…
Pie viena pateikšu, ka pašmāju (Krievijas) kažoki ir iekarojuši trešo daļu no pasaules kažokādu tirgus!
Telegonijas atklāšanu 19.gadsimtā uzreiz noslēpa no cilvēkiem tādēļ, kā tā pacēla priekškaru uz daudzu – gan vienkāršu, gan dižciltīgu cilvēku – likteņa noslēpumiem. Bet galvenais, – tā stingri jo stingri aizvēra ceļu visāda veida „seksuālajām revolūcijām”, bet tas neietilpa cilvēku dzimtas ienaidnieka plānos.
Apslēpšanai tika izgudrota un pat enciklopēdijā ierakstīta ērta frāze: it kā telegonijas parādība neesot apstiprinājusies… Bet, kā saka, nav nekā apslēpta, kas ar laiku nekļūtu redzams. Īpaši, kad Padomju Savienības teritorijā sāka notikt starptautiskie festivāli, nereti sāka notikt parādība, kad mūsu pašu krievu meitenes no SAVIEM baltādainajiem un ģenētiski veselajiem vīriem sāka dzemdēt bērnus – melnādainus vai psihiski slimus bērnus. Šādu bērnu parādīšanās cēlonis bija hromosomu ķēdītes ģenētiskā mutācija; pirms daudziem gadiem notikušie ārlaulības sakari kļuva par cēloni ģimeņu traģēdijām. Ko tur slēpt, „meitenes – pirmslaulību sievietes”, īpaši no daudzo „savvaļas” vai „eskortservisu-organizēto” prostitūtu vidus, šodien bieži dāvā saviem „likumīgajiem mīļotajiem” savu pirmslaulības dzimumsakaru apslēptos augļus – narkomānus, toksikomānus, homoseksuālistus vai psihiski nepilnvērtīgus un pusmežonīgus bērnus.
Dabiski, ka arī šodien „telegonijas” teorijai ir neskaitāms daudzums ienaidnieku, kuri pieved „pētījumu un eksperimentu rezultātus”, pierādot to, ka telegonija ir murgi, ka rēģināties ar to nozīmē necienīt sevi un savas vēlmes. Vairums no šiem „teorētiķiem” ir ieinteresētās personas, jo pornogrāfijas industrija cietīs būtiskus zaudējumus, ja telegonijas parādību sāks mācīt bērniem skolās. Tādēļ viņiem ir izdevīgāk, lai mūsu bērni skolā mācītos programmu „Ģimenes plānošana”, kas veicina nākamās paaudzes izviršanu, un sekojoši – šīs industrijas darboņu maciņu papildināšanu.
* * *
Otrajā 19.gadsimta pusē Flinta un Ledanteka laikabiedri jau sāka apnikt visiem pasaules fiziologiem ar vienu un to pašu jautājumu: „Bet vai gadījumā šī parādība nav spēkā arī attiecībā uz cilvēkiem?” Bet zinātniekus vairs nevajadzēja mudināt. Sākās intensīvi fizioloģiskie, antropoloģiskie, socioloģiskie, statistiskie pētījumi un pat eksperimenti, protams, ja radās tāda iespēja. Un pavisam drīz bezkaislīgā zinātne pateica stingri: „Jā, telegonijas efekts ir spēkā arī attiecībā pret cilvēkiem, pie tam, par daudzkārt skaidrāk izteiktā formā, nekā dzīvnieku pasaulē!”
Un tajā brīdī arī pēkšņi tika nolaists slepenības priekškars!
Bet nav nekā, kas ir apslēpts un kas ar laiku nekļūtu redzams. Mūsu šodienas skarbā īstenība tā vai tā būtu novedusi zinātniekus pie šīs problēmas, pat ja 19.gadsimtā nebūtu noticis gadījums ar zebrām. Otrajā 20.gadsimta pusē, līdz ar cilvēku komunikācijas iespēju (tai skaitā seksuālo) attīstību, saskarsmes iespējas starp dažādu rasu cilvēkiem ir pieaugušas daudzkārtīgi. Un tā rezultātus var neieraudzīt ja nu vienīgi aklais.
Piemēram, pēc visiem lielajiem starptautiskajiem pasākumiem Krievijas teritorijā (jaunatnes festivāliem, sporta olimpiādēm u.c.) pie mums caur un caur tika novērota negroīdā tipa bērnu dzimšana, īpaši Maskavā un Ļeņingradā. Pie tam, no dažām sievietēm, varēja izdzirdēt atzīšanos, ka dzimumkontakts ar citas rases pārstāvjiem tām ir bijis pirms vairākiem gadiem, bet grūtas kļuvušas un bērnus dzemdējušas viņas ir no saviem vīriem – baltādainajiem vīriešiem. Bet kaut kādu viņām nesaprotamu iemeslu dēļ bērni ir iznākuši „ne mātē, ne tēvā, bet melnajā malacī”. Bez tam, ir zināmi gadījumi, kad par mātes grēkiem maksāja meita, kurai piedzima negroīda tipa bērns, lai arī pati ne reiz dzīvē nebija redzējusi nēģeri.
Līdz šim mēs, balstoties uz piemēriem par dzīvniekiem un cilvēkiem, runājām par to vai telegonijas ceļā bērniem tiek nodotas tēva ārējās pazīmes. Bet vai bērniem tiek nodotas arī apslēptās, iekšējās pazīmes?
Jā, tiek nodotas! Un šis ir telegonijā visbīstamākais un, es teiktu, pats būtiskākais faktors! Tātad, nebūt nav vienalga, kādi sievietei ir bijuši dzimumpartneri pirms tam, kā viņa izgāja pie vīra un dzemdēja bērnu. Tieši pie šī secinājuma arī bija nonākusi zinātne par telegoniju, kad uz to uzlika „tabu” un par šo tēmu uzrakstītās grāmatas tika pakāpeniski iznīcinātas.
Rodas jautājums: bet kas notiek, ja „garāmbraucošais malacis” bija narkomāns, alkoholiķis, ģenētiskais deģenerāts, homoseksuālists vai psihiski slims pamuļķis? Tieši šāda tipa cilvēki taču ir ar vislielāko noslieci uz nekārtīgiem un bezatbildīgiem sakariem. Pareizticīgais dzīves veids Krievijā šobrīd vēl tikai pamazām atdzimst, bet „demokrātiskie” „tikumi” kā reiz balstās uz netikumību un bezatbildību. Tā arī sanāk, ka, it kā ārēji normāli un veseli vecāki savos bērnos pēkšņi redz nevis sevi, bet senu „sveicienu” no kaut kāda kropļa.
