Bija pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš viņš kļuva Dona parādnieks par meitas atriebto godu, un apziņa, ka šis parāds būs jāsedz, šaja laikā bija kaut kur atkāpusies. Redzēdams abu neģēļu asiņai¬nās sejas, viņš bija juties tik pateicīgs, ka Dona labā būtu gatavs uz visu. Taču laiks saēd pateicības jūtas vēl ātrāk nekā skaistumu.
Nezinu, vai es vispār gribu komentēt šīs rindas, taču komentārs man ir. Esmu izgājis cauri visam šim. Esmu cilveks, kurš slimo ar pasaules glābšanas sindromu. Cilvēks, kurš nespēj cilvēku atstāt nelaimē. Vismaz tā bija līdz šim. Esmu sapratis, ka apkārtējie šādus cilvēkus nekaunīgā veidā izmanto. Un tiklīdz ir dabūjuši to, ko grib tā aizmirst par savām saistībām. Šis citāts no kādas ļoti slavenas grāmatas man par to visu lika ļoti daudz padomāt
