Vakar man palūdza uzrakstīt manu vīrieša viedokli par šo filmu. Ar satura atstāstīšanu nenodarbošos. Skatieties paši. Principā šis ir domāts tiem, kas zina par ko ir runa. Stāsts principā nav slikts. Tomēr es laikam esmu par vecu, lai noticētu šai pasakai, kurai noticēja filmas galvenā varone pašā filmas sākumā. Varbūt es tai nemaz negribēju noticēt. Varbūt jau no sākuma skeptiski uz to visu raudzījos. Nu katrā ziņā ar šamanismu mani nepārsteigt un nepaņemt. Es šajā ziņā esmu redzējis daudz ko un piedzīvojis gandrīz visu. Droši vien vecumdienās par šiem maniem izteikumiem man nāks smiekli, cik es toreiz 2010 gadā biju naivs, bet nu tagad es tā domāju. Filmas scenārijs principā nav nekas izfantazēts, nav nekas nereāls. Principā tā notiek mūsdienās visu laiku. Tikai reālajā dzīvē sievietes ir gudrākas un nenodod sevi tik vienkārši. Reālajā dzīvē sievietes dzīvo dubultu vai pat trīskāršu dzīvi. Es nesaku, ka vīrieši ir labāki, bet šoreiz runa iet par filmu, tapēc arī runāsim tikai filmas ietvaros. Ir sen zināms teiciens, ka sieviete ir kā mērkaķis, kas pārvietojas pa liānām džungļos, proti, nekad neatlaiž iepriekšējo pirms nav pieķērusies jaunam. Te nav runa tikai par seksuālām attiecībām, bet arī par draudzību, kopīgu laika pavadīšanu, sadzīviskām lietām, un tā tālāk. Tapēc arī man bija grūti noticēt galvenās varones sirdsapziņas pārdzīvojumiem. Filma jauka. Galvenās aktrises atveidotāja skaista. Mazliet pat līdzinās Holivudas skaistulei Džūlijai Robertsai. Taču pats nobeigums ir pretrunā tam, ko es esmu redzējis un piedzīvojis savā līdzšinējā dzīvē.
]]>
