Ievads

Nevajag mani žēlot. Aiz muguras preteklības vēlot Labāk lieciet mani mierā! Ejiet prom! Neskarieties klāt. Nemēģiniet krāpt. Viens vienīgs izredzētais ko nevajag glābt. Tāds kam svarīgi attīstīties garīgi. Pamēģini apgāzt manu viedokli – apgāzīsies vēja šūpināts tu pats no aukstuma ko pūtīšu. Katra neapdomāta teikuma galā seko piedod. To reti apzinās jo pierod mētāties ar vārdiem. Metot projām mīlestību, jaucot to ar cieņu. Manu cieņu nenopirksi. Manu roku spiežot tā nenotirps. Tu vēl tik ātri nenomirsi, tapēc cīnies. Cīnies arī manā vietā, es tikmēr sēdēšu savā vietā. Jūsu bēdas pārtop manā priekā. Nepaspēsi atvadīties no šī vientuļnieka liekā, līdz attapsies jau būšu prom. Nekravājot somu, neatstājot vēstuli. Raudot neizmainīsi vēsturi. Kliedzot neizkliegsi manu sāpi. Un nevajag man ūdeni kuru nedeva toreiz kad man slāpa