Jau atkal par sievietēm

Jau izsenis vīriešu prātus ir nodarbinājis jautājums par to, kā īsti izprast sievietes prātu. Kapēc sievietes ir kā hamelions?
Jau ilgāku laiku es vēroju sievietes. Jo ilgāk un vairāk es viņas vēroju, jo mazāk saprotu. Es, kā jau vīrietis, spēju viņas mīlēt, bet ne saprast. Sieviešu darbības un uzvedība nepakļaujās nekādiem loģikas likumiem. Tā ir neparedzama un absolūti nesaprotama. Iespējams tieši tāpēc vīrieši ir kā traki pēc sievietēm. Iespējams tieši tāpēc daudzas no tām vīriešiem kļūst liktenīgas. Tomēr es nespēju saprast sievietes.. Kapēc viņas tik daudz māna vīriešus? Kapēc dod veltas cerības? Kapēc vienā brīdī ir visjaukākās un vislabākās, bet nākamajā brīdī, bez jebkāda redzama un saprotama iemesla uzmet lūpu, negrib vairs runāt.. Un kapēc šo visu viņas tomēr var apsorbēt sevī momentāli, tiklīdz vīrietis ir atkal kļuvis noderīgs, tiklīdz viņam ir tas, kas sievietei ir vajadzīgs? Tā tomēr nav baigā divkosība? Kapēc nevar sievietes būt atklātas? Kapēc nevar būt godīgas? Kapēc ir tizli jāmānas, lai izietu no situācijas, kaut gan labi apzinaties, ka vīrieši arī nav stulbi un saprot vairāk nekā parāda un pasaka ?