1. Ja visi būtu laimīgi, nekāds Dievs nebūtu vajadzīgs. Viņš pastāv tikai tādēļ, ka ļaudis ir nelaimīgi. Tad viņš ir nepieciešams un viņu pielūdz. Tādēļ arī viņš visu tā ir iekārtojis. ir ļaudis, kas lūdz dievu arī tad, kad ir laimīgi…Viņi lūdzas aiz bailēm, ka viņu laime varētu beigties. Viss ir tikai bailes.
2. Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā, un tā tas turpinās – vilnis aiz viļņa, paaudze aiz paaudzes. Neviens ne drusciņas neiemācās no citiem.
3. Tas, kurš pārāk cenšas izpētīt savas dvēseles dzīles, drīz vien uzduras sietam, kurš ved uz notekūdeņu kanāliem.
4. Nekad nesarežģī to, ko vari izdarīt vienkārši! Tā ir viena no vislielākajām gudrībām. Taču grūti realizējama. It īpaši inteliģentiem un romantiķiem.
5. Tas, ko tu nevari dabūt, vienmēr liekas labāks par to, kas tev pieder. Tā arī izpaužas cilvēka dzīves romantika un idiotisms.
6. Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību.
7. Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas.
8. Principi jāpārkāpj, citādi tie nedara nekādu prieku.
9. Nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina.
10. Cilvēku vārgais saprāts tikai pierāda, ka viņi ar saprātu vien nevar dzīvot. Cilvēki dzīvo ar jūtām – un tajās taisnībai nav nekādas nozīmes.
11. Magnēts uzmeklē dzelzi un pievelk to, tāpat kā dzelzs pievelk magnētu. Taču drīz vien magnēts ar savu spēku tā iespaido dzelzi, ka tā pamazām pakļaujas, pati ķļūstot par magnētu. Tad magnēts to atgrūž. Un meklē jaunu dzelzi.
12. Cik neveikls cilvēks kļūst, tiklīdz īsti iemīlas! Kā nokrīt pārākuma plānais apvalks. Cik vientulīgs tas kļūst, un kā apgaist visas pieredzes mākas! Tas maldās kā miglā un
pieļauj kļūdu pēc kļūdas.
13. Cilvēka mūžs ir mīlestībai par garu. Vienkārši par garu. Mīlestība ir skaista, bet vienam tā arvien iznāk par garu. Un otrs, tas paliek sēžot un skatoties. Tas sēž un skatās kā prātu zaudējis.
14. Mīla nav skumja, bet tikai sagādā skumjas ar to, ka nav piepildāma un noturama.
15. Tikai neļaut nekam tuvoties; ko pielaiž tuvu, to gribas paturēt. Un paturēt nevar nekā.
16. Visa mīlestība taču ir blēdība. Brīnumaina mātes dabas blēdība. Paskaties uz šo plūmju koku. Tas arī pašlaik mānās. Izliekas skaistāks, nekā vēlāk ir. Būtu nejēdzīgi, ja mīlestībai būtu kāds sakars ar patiesību.
17. Tu pārāk labi saproti mani un es tevi, un tā mūsu nelaime. Tu par mani zini visu jau iepriekš. Cik tas apnicīgi.
18. A: Tu jau mani gandrīz nezini.
B: Tieši tā jau ir visskaistāk. Jo vairāk viens par otru zina, jo mazāk
saprotas. Un jo tuvāk viens otru pazīst, jo svešāki tie kļūst.
19. Sieviete, kuru iekāro cits, tūlīt kļūst vērtīgāka nekā iepriekš.
20. Vīrietis, kas grib paturēt sievieti ar varu, to pazaudē, bet sievietes skrien pakaļ vīrietim, kas smaidot ļauj tām aiziet.
21. Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.
22. Par diētām. Viņas ēd salātus un dzer kafiju, un sarīko vīriešiem scēnas, gluži vienkārši tāpēc, ka aiz bada kļuvušas niknas. Tas ir vienīgais niknums, kam tās spējīgas. Gultā viņas ir kā būtnes, ar kurām salīdzinot koka dēlis ir odze
23. Sievietei glaimi nekad nav glaimi vien.Tā ir pieklājība, kuras mūsu nožēlojamos laikos kļūst arvien mazāk. Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe, viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli. Labāk tai ikdienas pateikt kādu jauku vārdu nekā dzīvnieciskā nopietnībā visu mūžu viņas labā strādāt.
24. Laba atmiņa ir draudzības pamats un mīlestības posts.
22. Cīnīties par jūtām vispār ir bezjēdzīgi.
23. Mīlestībā vienmēr jautā par daudz, un, ja patiešām kāds kāro uzzināt īsto atbildi, tad mīlestība pagalam.
24. Krāpt – cik vulgārs vārds, ar ko apzīmēt smalkāko, galējo neapmierinātību, meklējumus pēc kaut kā vairāk…
25. A: Es gribu mīļāko.
B: Tā es arī neesmu.
A: Kas tad tu esi?
B: Ne puse, ne kas vesels. Tikai fragments.
A: Tā arī vislabāk. Tas rosina fantāziju. Tādas sievietes var mūžam
mīlēt. Gatavas sievietes drīz apnīk. Vērtīgās arī. Fragmenti nekad.
26. Mīlestība nav gluds ezeriņš, kurā var pastāvīgi spoguļoties. Tie ir paisums un bēgums. Ir kuģu vraki, astoņkāji un vētras, dārgumu dārgumi un pērles. Bet pērles guļ dziļi.
27. Mūs apbur ātrums, nevis ilglaicība. Mēs esam disciplinēti līdz pilnībai, tāpēc mīlam elastīgo, rotaļīgo, zaigojošo, nenoteikto, dejojošo, žonglēšanu ar visiem jēdzieniem,piekāpīgu līdzsvara noturēšanu virs bezdibeņa, neparedzēto, mežonīgo, arī pliekano, taču ar rafinētu šausmu kņudinošu apziņu – cik brīnišķīgi ir būt pesimistam, banālam līdz sirds dziļumiem, cik ļoti mums, nesentimālajiem, patīk būt sentimentāliem. Mēs jūtamies dievišķīgi viegli – mērķu un sistēmu neapgrūtināti.
28. Kāpēc tas tā – mēs lielāku interesi izrādām par nelaimi nekā par laimi? Laime ir garlaicīga, nelaime ne.
29. Darbs – drūma mānija – mūžam ar ilūziju, ka vēlāk kādreiz būs citādi. Nekad nebūs citādi. Komiski, ko cilvēks dara ar savu dzīvi.
30. Šī ir mūsu vienīgā dzīve, tāpēc nav svarīgi, tāpēc nav svarīgi, cik ierobežota tā kādu dienu var kļūt, vienīgais, kam ir kaut kāda nozīme, tā ir pati dzīve.
31. Tāpēc vien, ka neesi piedzimis par ģēniju, nav jāiet kārties!
32. Līdzjūtība ir visnederīgākā lieta pasaulē. Tā ir ļaunā prieka otra puse, tas ir apslēpts prieks par cita nelaimi. Atvieglojums, ka tas neesi tu pats vai kāds, ko tu mīli.
33. Man patīk, ja cilvēks nopietni pārspriež kaut ko tādu, par ko viņam nav ne mazākās sajēgas. Tas ir uzmundrinoši, tik bērnišķīgi. Speciālistu runas vienmēr ir garlaicīgas.
34. Es nekad nesekoju savām teorijām. Tas piešķir tām divkāršu pievilcību.
35. Lai rakstītu, nepieciešami 10% talanta un 90% dibena.
36. Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust?
